Āfrikas cūku mēris (ĀCM) Latvijā pirmoreiz tika reģistrēts 2014.gada jūnijā, un kopš tā laika ir izplatījies teju pa visu Latvijas teritoriju. Ja slimība tiek konstatēta mājas cūku novietnē, ir jānokauj viss ganāmpulks, un ar šādu situāciju diemžēl ir saskārusies ne viena vien saimniecība. Tāpat ĀCM dēļ Latvijai ir noteikti ierobežojumi kā dzīvu cūku, tā cūkgaļas tirdzniecībai, kas attiecīgi Latvijas cūku audzētājiem samazina uzņēmējdarbības iespējas. Kā vērtējama pašreizējā situācija cūkkopības nozarē Latvijā, kādas ir prognozes par cūkgaļas cenu tendencēm un kādas cūkgaļas patēriņa tendences vērojamas Latvijā un pasaulē, intervijā aģentūrai LETA stāsta Latvijas Cūku audzētāju asociācijas direktore Dzintra Lejniece.   

Kā vērtējat aizvadīto gadu nozarē? Un kādas ir prognozes par šo gadu?

Vērtējot pagājušo gadu kopumā, nevarētu teikt, ka tas ir bijis slikts. Vasarā bija ļoti laba cena par kilogramu dzīvsvarā - vidēji 1,35 eiro -, un tas izlīdzināja vidējo gada cenu. Protams, negatīvi nozari ietekmēja ĀCM, kura dēļ zaudējām divas lielās fermas - "Ancers" un "Latgales bekons". Paldies Dievam, "Ancers" sāk atkopties un piesardzīgi atsāk ražošanu. Ir nopirktas vaislas cūciņas, tā ir labā ziņa.

Runājot par šo gadu, pašlaik situācija cenas dēļ neizskatās spīdoša. Cena ir nokritusies ļoti dramatiski, un šobrīd tā ir jau mazāka par vienu eiro - 0,96-0,98 eiro par kilogramu dzīvsvarā.

Tā ir cena Eiropas Savienībā (ES)?

Nē, es runāju tieši par Latviju. Arī Eiropā cena ir pamatīgi sarukusi salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Piemēram, Vācijas biržā cūkgaļas cena ir 1,3 eiro/kg, kas ir ļoti zems līmenis.

Šobrīd pieprasījums ir mazāks nekā piedāvājums. Kopējā Eiropas tirgū piedāvājums pārsniedz pieprasījumu par apmēram 19%.

Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cena krīt?

Galvenais iemesls ir nepietiekams eksports. Vasarā, kad Eiropā bija tiešām augsta cena un bija pieprasījums no ārējiem tirgiem, tad cena kāpa, bet šobrīd cena ir ļoti nokritusi. Grūti prognozēt, vai tas sekmēs to eksporta tirgu, uz kuriem pērn eksporta apjomi saruka, aktivizēšanos. Tāpat kā var prognozēt, vai līs lietus vai spīdēs saule, arī mēs varam teikt, ka vai nu būs ļoti slikts gads, vai arī ne tik slikts. Ir tik daudz dažādu blakus apstākļu, kas var ietekmēt situāciju tirgū, ka izteikt precīzas prognozes ir nereāli. Tāpat jāņem vērā, ka visas svārstības, kas notiek Eiropas tirgū, atsaucas arī uz Latvijas tirgu.

Piedāvājuma pārsvars pār pieprasījumu 19% apmērā šķiet ļoti iespaidīgs apjoms. Vai tas ir saistīts arī ar to, ka cilvēki vienkārši patērē mazāk cūkgaļu, piemēram, saistībā ar veselīga dzīvesveida popularizēšanos?

Es negribētu to sasaistīt. Eiropas Komisijas prognozes liecina, ka ir divas lopu sugas, kuru patēriņa apjoms pieaugs - cūkas un putnu gaļa. Eiropā pēdējā laikā ir iebraukuši ļoti daudz iedzīvotāju, kuri uzturā nelieto cūkgaļu, jūsu minētā dzīvesveida maiņa, protams, var atsaukties uz kopējo patēriņu, bet to paredzēt nevar. Savukārt Āzija ir tirgus, kurā cūkgaļa tiek patērēta ļoti daudz.

Ja runājam par ražošanas apjomiem, ES tie nav samazinājušies. Kaut kur jau saražotajai gaļai ir jāpaliek. Patēriņš Eiropā nav samazinājies, bet par apmēram 30-34% ir samazinājies eksports uz Ķīnu, kas ir ļoti daudz. Kopējais cūkgaļas eksports no Eiropas ir sarucis par 10%. Tie ir 2017.gada decembra dati.

Kādas cenu tendences prognozējat turpmākajiem mēnešiem?

To mēs nezinām, esam pilnīgi atkarīgi no kopējās Eiropas tirgus cenas. Pašlaik ir novērojama lejupejoša tendence, bet jautājums, uz cik ilgu laiku. Ja tā ir īstermiņa tendence, tad gadā kopumā cenas izlīdzināsies, bet pagaidām izskatās, ka šī lejupslīdes tendence varētu būt un ilga.

Vienlaikus jāsaprot, ka cūkgaļas cenas nav atrautas no pārējām izmaksām - lopbarības cenas nesamazinās, degvielas cenas aug, tāpat arī elektrības. Pastāvīgās izmaksas vai nu nemainās, vai kāpj, bet produkciju nākas realizēt par zemāku cenu. Katram ir noteikta nulles atzīme, zem kuras ražošana notiek ar zaudējumiem. Jautājums, cik ilgi tas ir iespējams. Protams, mēs katru dienu ceram, ka attiecīgā cena ir zemākais punkts un tūlīt tā atsāks augt. Vienlaikus jācer, ka, pateicoties zemajām cenām Eiropā, ārējiem tirgiem mēs kļūsim pievilcīgāki. Pirmais signāls par to ir Krievijas interese. Ir saņemtas vēstules, ka viņi ir gatavi iepirkt vaislas dzīvniekus. Tas nozīmē, ka viņi apsver tirgus atvēršanu. Uz mums gan tas neattiektos ĀCM dēļ. Viens no eksporta nosacījumiem ir, ka nedrīkst šķērsot ĀCM skarto zonu, taču mums brīva no ĀCM ir palikusi vien daļa Kurzemes. Tomēr labā ziņa ir tā, ka Dānija un Vācija, kas ir lielās vaislas cūku ražotājvalstis, varētu eksportēt uz Krieviju. Tā ir laba ziņa. Šķiet, ka Krievija sāk kļūt atvērtāka sarunām.

Turpinot par cenu ietekmi uz ražotājiem, jāņem vērā arī tas, ka neviens jau nav atcēlis labturības prasības, vides, biodrošības prasības, kuru ievērošana arī nozīmē izmaksas. Sabiedrības uzmanība ir saasināta, un mēs uz to nevaram nereaģēt, kas attiecīgi nozīmē papildu investīcijas.

Cik tālu no nulles atzīmes ir Latvijas ražotāji? Vai arī tā jau ir sasniegta?

Patiesībā eiro par kilogramu dzīvsvarā jau bija tas līmenis. Ir saimniecības, kuras ir ļoti daudz investējušas, attiecīgi tām ir lielas kredītsaistības un pašizmaksa ir pat virs eiro. Ja nebūtu valsts atbalsta ciltsdarbam, lai saglabātu vaislas sivēnmātes, situācija būtu bēdīga.

Vai šobrīd saimniecības vispār veic ieguldījumus?

Bankām ir ļoti, ļoti piesardzīga attieksme ĀCM dēļ. Bankas prasa papildu garantijas par biodrošības līmeni arī mums kā asociācijai, protams, arī saimniecībām tas ir liels risks. Tāpat ir jautājums par saimniecību rentabilitāti. Nozarē nav rožaina situācija, taču kliegšana publiskajā telpā diemžēl neko nemainīs. Mēs esam atkarīgi no kopējā ES tirgus svārstībām, tā ir ekonomika.

Kur šobrīd tiek realizēta produkcija?

Tas ir vēl viens sāpīgs stāsts, jo nevaram brīvi realizēt produkciju. ĀCM dēļ dzīvas cūkas vispār nevaram realizēt ārpus lielākās daļas Latvijas teritorijas. Eksportēt var tikai no tām teritorijām, kuras nav mēra skartas. Bet ir iespējamas atkāpes no šī aizlieguma uz arī ĀCM skartajām ES dalībvalstīm ar īpašām Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) atļaujām. Nosacījumi ir ļoti stingri. Ja saimniecība "X" izpilda visus biodrošības, izsekojamības u.c. nosacījumus, tad PVD sūta atzinumu, piemēram, Lietuvai, un tad saimniecība "X" var eksportēt uz Lietuvu vai nu lopus kaušanai, vai sivēnus audzēšanai.

Šobrīd ar Poliju Latvijas veterinārajiem dienestiem notiek sarunas, bet tās ir ļoti smagas. Katra valsts mēģina cīnīties par savu iekšējo tirgu. Ja vien ir iespēja nedot atļauju, tad tā arī netiek dota. Līdz ar to mūsu tirgus ir ļoti ierobežots. Varam tirgoties Latvijā. Gaļu un gaļas produktus gan varam eksportēt no visas Latvijas.

Publiskajā telpā izskanējusi informācija, ka, ja ĀCM sasniegs cūkgaļas ražotājvalsti Vāciju, pastāv risks, ka ES ražoto cūkgaļu aizliegs izvest ārpus Eiropas robežām. Kā jūs vērtējat, cik nopietnas ir šādas bažas un kā tas varētu ietekmēt cūkkopības saimniecības Latvijā?

Bažas, protams, ir nopietnas, jo Vācija ir būtiska spēlētāja eksporta tirgū. Taču eksportē arī Spānija, Francija, Dānija, Itālija u.c. valstis. Tāpat jāņem vērā slimības izplatības ātrums mežacūkām, kas nav liels, ja vien slimības izplatībai nepalīdz neapzinīgi cilvēki, kas pārvietojas ar vidējo transporta ātrumu. Tāpat ir trešās valstis, kuras ir atzinušas ĀCM reģionalizācijas principu. To, ka tirdzniecības, pārvadāšanas ierobežojumi tiek noteikti vien konkrētajam ĀCM skartajam reģionam, attiecīgi pārējā valsts daļa, kuru slimība nav skārusi, var turpināt eksportēt. Piemēram, Polija turpina eksportēt uz trešajiem tirgiem.

Šobrīd asociācijai ir pieejams pirmais uzmetums par ĀCM apkarošanas lēmuma izmaiņām. Ir plānotas kardinālas izmaiņas, bet par tām jānobalso visām 28 ES dalībvalstīm. Tās, kuras šobrīd ir brīvas no ĀCM, nebūt nealkst mīkstināt noteikumus, lai slimības jau skartajās dalībvalstīs cūkkopības saimniecības varētu turpināt strādāt, neciešot zaudējumus no tā, ka ar mežacūkām izplatās ĀCM. Šobrīd tirgus traucējumi ir ievērojami. Un pēc atsevišķiem punktiem spēkā esošajā ĀCM apkarošanas un ierobežošanas lēmumā neloģiski. Tāpēc, pamatojoties uz skarto dalībvalstu veterinārārstu pieredzi un pasaules zinātnieku secināto, jāmaina likumdošana tā, lai ar šo slimību varētu līdzās pastāvēt. Mums nav variantu, mēs būsim spiesti ar to sadzīvot ilgtermiņā, jo, ņemot vērā, ka slimības izplatība notiek mežā, mēs to nevaram kontrolēt. Kamēr mežā būs ĀCM vīruss, slimība nebūs uzveikta.

Kāda ir proporcija starp vietējā tirgū realizēto un tomēr ar speciālajām atļaujām izvesto uz kaimiņvalstīm?

Ir saimniecības, kas eksportē, un tas līdzsvaro tirgu, jo neesam tik ļoti atkarīgi no konkrēta uzpircēja cenas diktāta. Tās pamatā ir lielās saimniecības. Tiek tirgoti arī sivēni, bet to apjoms sarūk - iepriekš sivēnu noieta tirgus bija Polija. Šobrīd sivēni tiek eksportēti no ĀCM brīvās zonas, bet tas ir laika jautājums, līdz arī tajā tiks atrasta kāda ar ĀCM inficēta mežacūka.

Pagājušā gada dati vēl nav pieejami, bet līdz šim aptuveni 19% saražotā eksportējām. Ja saražojam aptuveni 57% no vietējā tirgū nepieciešamā, tad 19% no saražotā izvedam ārā. Jāatzīst, ka Latvijā nepaliek ļoti daudz saražotā, bet mūsu gadījumā situācija būtu vēl smagāka, ja mēs nodrošinātu 100% tirgus vajadzību. Ņemot vērā cenas, būtu haoss. Jau šobrīd saņemam informāciju, ka veikalos tiek piedāvāta Beļģijā saražota cūkgaļa par krietni zemāku cenu, nekā mēs spējam piedāvāt, ņemot vērā visas izmaksas. Bet to mēs nevaram ietekmēt, tas ir brīvais tirgus.

Cūkgaļas patēriņš Latvijā tāpat kā ES ir stabils?

Jā, bet mēs nevarētu teikt, ka patēriņš būtu ļoti liels. Statistika liecina, ka vidēji Latvijā viena iedzīvotāja cūkgaļas patēriņš ir 20 kilogrami gadā. Lai gan šis rādītājs nav ļoti liels, tomēr patīkami, ka, salīdzinot ar citiem gaļas veidiem, Latvijas iedzīvotāji priekšroku dod cūkgaļai.

Mēs gadā saražojam aptuveni 45 tūkstošus tonnu, daļu no tā izvedam ārā, taču kopumā Latvijā tiek patērēti 76-79 tūkstoši tonnu. Visām gaļas ražošanas nozarēm Latvijā ir kopīga problēma - mēs ražojam izejvielu, bet neradām pievienoto vērtību. Diezgan daudz saražotā kā izejviela tiek eksportēts uz citām valstīm, kur tas tiek pārstrādāts dažādos produktos.

Latvijā nav zemniekiem piederošas lielas, eksportspējīgas kautuves un gaļas pārstrādes uzņēmumu. Tas padara zemniekus zināmā mērā ievainojamākus.

Lai to mainītu, ir nepieciešamas investīcijas.

Protams. Lēnām process notiek, un arī zemnieki pārstrādē veic ieguldījumus. Taču uz šo jautājumu var skatīties divējādi. No vienas puses, tā ir ražošanas sadrumstalotība, ja kautuves ir daudz un ar nelielu jaudu. Izmaksas līdz ar to ir augstas. Taču ĀCM radītās situācijas dēļ tas ir viens no risinājumiem. Ja uzņēmumam ir sava kautuve, ir lielākas iespējas rīkoties elastīgi, nonākot ĀCM apkarošanas ierobežojumu zonā. Protams, ir reizes, kad savā kautuvē varētu neatmaksāties kaut cūkas un izdevīgāk būtu tās pārdot dzīvsvarā, piemēram, kad cena ir augsta.

Par veikaliem runājot, ir dzirdēts, ka tie vēlētos no audzētājiem saņemt konkrētus gaļas gabalus, piemēram, filejas, kājas noteiktos apjomos, nevis kautķermeņus, bet, lai to nodrošinātu audzētājiem vajadzētu kooperēties.

Pagājušajā gadā daudz runājām ar veikalu tīklu pārstāvjiem, jo mums, protams, arī ir vēlme veikalu plauktos redzēt vairāk Latvijas izcelsmes gaļu. Sekmes ir ļoti mainīgas, dažkārt bumba ir viņu, dažkārt - mūsu vārtos. Kā jau teicu, cūku audzētājiem lielākoties ir mazas kautuves, attiecīgi viens no risinājumiem būtu kopīga noliktava, kopīgs sadales cehs, kurā tiktu komplektēti pasūtījumi, bet šādam projektam būtu nepieciešams diezgan liels finansējums, kura mums nav. Vecajās Eiropas dalībvalstīs tam ir labs piemērs - kautuves pieder zemnieku kooperatīviem.

Tā patiesībā jau ir cita sfēra. Mēs esam cūku audzētāji un ar to arī gribam un protam nodarboties. Tikai dzīve ievieš savas korekcijas, ja ir runa par kautuvēm pie uzņēmumiem un kooperāciju.

Arī šobrīd ir uzņēmumi, kas strādā ar veikalu tīkliem tieši, tostarp nodrošina bioloģisko produkciju. Bet lielākoties mūsu produkcija veikalu tīklos nonāk caur mūsu komercpartneriem lielajām kautuvēm.

Pieļauju, kamēr Latvijā ĀCM turpina izplatīties, šādu projektu arī būtu grūti īstenot.

Drīzāk tas tieši šobrīd arī būtu jādara, jo tas būtu vēl viens drošības spilvens. Gaļu var tirgot, tostarp ārpus Latvijas. Audzētājiem būtu jāspēj vienoties par vienādas kvalitātes liemeņiem, lai varētu komplektēt kravas un piedāvāt kvalitatīvu produktu. Bet tas vairs nebūtu cūku audzēšanas bizness, tā jau ir cita nozare.

Nespēj vienoties, jo audzētāji viens otram neuzticas? Vai arī tas vairāk ir naudas jautājums?

Tas vairāk ir naudas jautājums. Mums nav tādu uzkrājumu, lai mēs to varētu atļauties. Jānāk investoram, sadarbībai ar pārstrādātājiem būtu jābūt vēl ciešākai, lai tas būtu iespējams.

Kādas šobrīd ir attiecības ar pārstrādātājiem?

Normālas. Katrā reģionā ir zināmi lielākie pārstrādātāji, ar kuriem mēs strādājam, - "Rēzeknes gaļas kombināts", "Nākotne", "Kurzemes gaļsaimnieks". Ir arī mazāki uzņēmumi.

"HKScan", kas strādā ar zīmoliem "Rīgas miesnieks", "Jelgava" no Latvijas audzētājiem neko neiepērk?

Cik man zināms, nē.

Cik no cūku audzētavām šobrīd darbojas asociācijā?

LCAA ir visas Latvijas aktīvi strādājošas cūku audzēšanas saimniecības, selekcijas organizācijas, mākslīgās apsēklošanas stacijas. Principā visi, kas profesionāli nodarbojas ar cūkkopību, 60 biedri, kam pieder 90% no Latvijā audzētajām cūkām.

Vai mazo saimniecību skaits Latvijā samazinājies? Dati par pērnā gada novembri liecina, ka, lai gan ES samazinājies nokauto cūku skaits, Latvijā tas ir pieaudzis. Ar ko tas skaidrojams?

Novembris nebija pirmais mēnesis, kurā novērojama šāda tendence, ka ES nokauto cūku skaits samazinās, bet Latvijā palielinās. Mazo saimniecību, kurās tiek audzētas 1-9 cūkas, skaits ir samazinājies, jo arvien stingrāka kļūst PVD uzraudzība attiecībā uz biodrošības prasību ievērošanu. Mēs kā asociācija uzsveram, ka strādāt var visi, bet tikai tad, ja visi ievēro vienus un tos pašus noteikumus.

Varbūt kāpums ir saistīts ar to, ka beidzot kādi saimnieki savas cūciņas ir reģistrējuši?

Domāju, ka nē. Novērojumi liecina, ka aktīva reģistrācija notika 2014.gadā, tad, kad Latvijas teritorijā tika reģistrēts ĀCM un sākās "ķemmēšana". Ir informācija, ka joprojām ir daži neapzinīgi cūku turētāji ar nereģistrētām cūkām. Sāpīgākais, ka tādi neapzinīgie apdraud savus kaimiņus un viņu uzņēmējdarbību.

Atgriežoties pie jautājuma par nokautā apjoma pieaugumu, tas varētu būt saistīts ar to, ka uz mūsu kautuvēm tiek vestas arī Lietuvas cūkas, bet produkcija pēc tam tiek vesta atpakaļ uz Lietuvu. Lietuvā nevalstiskās organizācijas ir panākušas, ka produkcijai jābūt Lietuvas izcelsmes, gribētu, lai pie mums arī tā būtu.

Kā viņi to panākuši?

Ļoti labs jautājums.

Par tirgus protekcionismu Lietuvā tiek runāts jau sen.

Jā, esmu arī dzirdējusi par Igaunijas iestāžu iepirkumiem. Jā, tu vari ienākt šajā tirgū ar savu piedāvājumu skolām, bērnudārziem, bet tikai tad, ja tu produkciju iepērc attiecīgajā valstī. Tas attiecas gan uz pienu, gan dārzeņiem, gan gaļu.

Tātad Latvijas veikalos šobrīd lielākoties ir nopērkama citās ES valstīs saražota gaļa?

Par marķējumu runājot, ir jānorāda, ja dzīvnieks ir vienā vietā dzimis, citā audzis, vēl citā kauts, tad tam tiek norādīta ES izcelsme. Gan Polijā un citās vecajās ES dalībvalstīs ir sistēma, ka nobarošanai tiek iepirkti sivēni no citām valstīm un vēl kādā citā valstī nokauti. Tā ir globalizācija. Protams, mēs gribētu, lai marķējumā tiktu norādīti visi posmi, bet šai medaļai ir divas puses, jo mēs gribam arī eksportēt, lai līdzsvarotu tirgu.

Par segmentiem runājot, vai ĀCM dēļ bioloģiskais segments nav apdraudēts ierobežoto turēšanas un barības nosacījumu dēļ?

Cūkkopības nozare kopumā ir apdraudēta. Attiecībā uz to, ka nav iespēju cūkas turēt aplokā ārpus novietnes vai tām laukā pastaigāties, ir noteikumos atkāpe, ka var būt pastaigu aploki iekštelpās.

Vai cenas ziņā ar to vispār šobrīd ir izdevīgi nodarboties?

Tie, kas to dara, saka, ka atmaksājas. Nelielās saimniecības gan atzīst, ka tām nav izdevīgi cūkas nobarot līdz galam, ir jātirgo sivēni. Tām saimniecībām, kuras cūkas nobaro līdz galam, ir savs, patstāvīgo pircēju loks, kas gaļu iegādājas pa tiešo no saimniecības vai caur tiešās tirdzniecības interneta vietnēm, piemēram, "svaigi.lv", taču lielveikalu tīklos šo gaļu vēl redzam maz. Vienlaikus paredzam, ka šī niša nākotnē attīstīsies. Tāpat sabiedrībai jāsaprot, ka nevar būt lēti, daudz un vēl bioloģiski ražots, tas tomēr nav lēts pasākums. Līdzīgs ir stāsts par sprostos audzēto vistu olām - negribam, ka vistas tiek turētas sprostos, bet arī negribam maksāt vairāk par produkciju.

Arī attiecībā uz cūkgaļu svarīgāka par izcelsmi droši vien joprojām ir cena.

Pircējs balso ar maciņu, un mūsu sabiedrības pirktspēja ir tāda, kāda ir. Tomēr arvien vairāk cilvēku meklē atpazīstamas izcelsmes produktus. Tas ir mūsu trumpis, ka zinām katru audzētāju, zinām ceļu no kūts līdz galdam. Protams, pēc Eiropas standartiem visiem gaļas produktiem būtu jābūt izsekojamiem, bet mums tomēr ir svarīga apziņa, ka gaļa ir no konkrētā Jāņa vai Pētera saimniecības. Un ja nepieciešams pat satikties ar ražotāju personīgi. Šobrīd nav iespējams aizbraukt uz kādu saimniecību ciemos, arī uz bioloģiskajām saimniecībām nē, paskatīties, kā cūciņas aug, biodrošības noteikumu dēļ.

Pasaulē arvien svarīgāks kļūst jautājums par pārtikas neizniekošanu. Kāda situācija šajā jomā ir cūkkopībā? Cik daudz saražotā nonāk, tā teikt, bioloģiskajos atkritumos?

Mums nav tādas statistikas, tas drīzāk jājautā veikalu tīkliem un sabiedriskās ēdināšanas iestādēm, atkritumu savācējiem. Mūsu gadījumā ir jādomā par to, lai mēs vairāk izmantotu bezatlikuma tehnoloģiju cūku ēdināšanā, lai varētu vēl vairāk izmantot pārtikas atkritumus. Piemēram, Vācijā ir speciālas rūpnīcas, kur pārtikas atkritumi tiek speciāli apstrādāti termiski un ar cisternām aizvesti līdz cūku fermām.

Kādreiz katram laukos, kas turēja cūkas, bija tā saucamais cūku spainis, kurā nonāca ēdiena atliekas, kuras pēc tam tika izbarotas cūkām.

Jā, bet tas tagad ir aizliegts, ja vien šie pārtikas atkritumi nav termiski apstrādāti. Patiesībā tieši tādēļ ĀCM uzsāka savu uzvaras gājienu Krievijā. Tiek pieņemts, ka sākumā slimība bija Gruzijā, un mammas saviem dēliem armijā Krievijā sūtīja gaļu, bet tā, kas netika apēsta, tika izbarota cūkām, kas tika audzētas katrā armijas daļā, un tā slimība izplatījās. Tas ir viens no biodrošības stūrakmeņiem, lai piemājas saimniecības neizbarotu cūkām termiski neapstrādātus pārtikas atkritumus. Principā attiecībā uz visām dabas veltēm šobrīd ir kārtīgi jāapdomā to nepieciešamība cūku uzturā. Slima mežacūka varētu būt paviesojusies arī jūsu ābeļdārzā, no kura jūs vācat ābolīšus cūkām.

Kopš oktobra mājas cūkām saslimšana ar ĀCM nav konstatēta. Ar ko tas varētu būt saistīts?

Nav aktīvā sezona - nav dārza velšu, nav aktīvas iešanas uz mežu pēc dabas veltēm u.tml. Taču jāņem vērā, ka šis vīruss spēj dzīvot vairāk nekā gadu mīnus grādu temperatūrā, bet tad, kad tas tiek ienests siltumā, kā puķe uzplaukst.

Nereģistrēto saimniecību skaits Latvijā ir neliels?

To mēs nezinām. Vienlaikus jāsaka, ka ir aktīvi tā sauktie trauksmes cēlāji, kas ziņo par tādām. Mēs esam ieinteresēti, lai nodarbošanās ar cūkkopību notiktu legāli, tas ir viens no slimības izplatības mājas cūkām draudu mazināšanas veidiem.

Joprojām PVD darbu vērtējat pozitīvi?

Nesen mums bija kopīga tikšanās ar Zemkopības ministrijas Veterinārā departamenta un PVD pārstāvjiem saistībā ar jaunā ES ĀCM lēmuma izmaiņām, un sajūtas ir ļoti pozitīvas. Tiešām ir sajūta, ka par nozari tiek turēta rūpe. Protams, kādos jautājumos mūsu viedokļi var nesakrist, bet tas ir tikai normāli, viņi tomēr ir likumdevēji un kontrolējošā institūcija. Man patīk šī sadarbība. Nejūtam attieksmi no sērijas "Nav fermas, nav problēmu". Tikko ir kādas jausmas no Eiropas attiecībā uz jaunām iniciatīvām par likumdošanu, aizrādījumiem valstīm, tā PVD nāk un saka, ka vēlas runāt ar nozari. Regulāri notiek sanāksmes, kurās viņi mūs informē par aktuālajiem jautājumiem, konstatētajām problēmām un iespējām uzlabot darbību fermās utt.

Par šiem jaunajiem noteikumiem attiecībā uz ĀCM runājot, optimistiskā gadījumā, kad tie varētu tikt pieņemti?

Paredzēts, ka šis lēmums varētu stāties spēkā 2018.gadā, bet nav zināms precīzs laiks.

Kas ir galvenās lietas, kas varētu mainīties līdz ar tā spēkā stāšanos?

Mēs sagaidām, ka ierobežojumi būs elastīgāki un ka vairs netiks noteikta trešā ĀCM zona. Tas ļoti atvieglotu mūsu darbu. Vienlaikus jāatzīst, ka ir jūtama pretestība no slimības neskartajām Eiropas valstīm, jo, viņuprāt, mēs apdraudam viņu eksporta tirgus. Bet arī mēs esam investējuši un gribam turpināt strādāt. Ir jāatrod līdzsvars. Tas ir stāsts, ka paēdušais izsalkušo nesapratīs.

Pirms ĀCM cūkkopības nozare Latvijā aktīvi attīstījās. Vai līdz ar slimības izplatīšanos nozares loma kopējā lauksaimniecības sektorā ir mazinājusies?

Es teiktu, ka mēs esam neliela, bet stabila nozare. Jauniem dalībniekiem ienākt ir ļoti grūti, jo šī ir resursu ietilpīga nozare, taču esošie lēnām kļūst stiprāki. Mazinās nozares sadrumstalotība, un nav nemaz cita ceļa, jo ir jāsamazina pašizmaksa un jākļūst efektīvākiem. Visu laiku ir jādomā par attīstību, lai varētu būt konkurētspējīgs kopējā Eiropas tirgū. Jā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, mums ir mazs sivēnmāšu skaits ĀCM dēļ, bet mēs kļūstam efektīvāki un iegūstam arvien vairāk sivēnu no vienas sivēnmātes.

Par labturību runājot, Skandināvijas valstīs tam ir īpašs atbalsts. Mēs esam par to, ka labturības standarti ir jāpaaugstina, bet kādam par to ir jāsamaksā. Vai mūsu patērētāji ir gatavi par to maksāt papildus? Somijā, piemēram, valsts maksā par paaugstinātu labturības prasību nodrošināšanu.

Minējāt, ka mazo saimniecību ar 1-9 cūkām skaits ir samazinājies. Šī tendence varētu turpināties?

Šis jautājums ir saistīts arī ar demogrāfisko situāciju. Cilvēku laukos paliek mazāk, līdz ar to arī mazo saimniecību. Un jautājums ir arī par to, vai katram lauku iedzīvotājam ir izdevīgi turēt savu cūciņu. Dzīvesstils tomēr mainās.

Vai ir novērojama arī saimniecību konsolidācija?

Mazo saimniecību vidū - nē, bet lielās kļūst lielākas. Tāpat ir vidēja lieluma ģimenes saimniecības, kuras audzē apjomus.

Bet jauni dalībnieki nozarei nepievienojas.

Piemēram, ir jauni cilvēki, kuri pārņem vecāku zemnieku saimniecību un iestājas asociācijā. Jauni dalībnieki mūsu redzeslokā parādās, kad viņiem ir vismaz desmit sivēnmātes un vēlas veikt pārraudzību, ciltsdarbu.

Ar kādiem izaicinājumiem šajā gadā vēl nozarei varētu nākties saskarties, neskaitot ĀCM?

Ļoti aktuāls jautājums cūku audzētājiem ir vides prasības piesārņojuma no cūkkopības saimniecībām un arī biogāzes ražošana, kas fermām ir vides problēmu risinājums. Izskatās, ka Ekonomikas ministrija vēlas lauksaimniekus, kuriem pie fermām ir biogāzes ražotnes, izstumt no atbalsta saņēmēju loka. Ar lozungu "Ķeram blēžus!" tiek domāti visi. Šie grozījumi Ministru kabineta (MK) 221.noteikumos, kas regulē biogāzes staciju darbību, ir izpildāmi vienkārši tiem, kas biogāzi ražo, pieslēdzoties pie dabasgāzes vada, bet tie nav izpildāmi tiem, kas tiešām ražo zaļo enerģiju no atjaunojamajiem resursiem - kūtsmēsliem, dārzeņu atlikumiem. Šobrīd meklējam atbalstu Zemkopības ministrijā. Var sanākt, ka tiek runāts par SEG emisiju samazinājumu, kura viens no veidiem ir mēslu pārstrāde caur biogāzi, bet realitātē tiksim padarīti par grēkāžiem.

Biogāzes no kūtsmēsliem ražošanas specifika ir tā, ka, lai samazinātu smaku, mēsli ir jānotur speciālā fermentēšanas bundulī diezgan ilgu laiku - ap 120 dienām, taču baktēriju dzīvotspējai ir nepieciešams siltums. Pašā biogāzes stacijā saražoto siltumu viņi patērē sildīšanai, bet līdz ar to nesanāk nodrošināt MK noteikumos noteikto lietderības rādītāju. Ņemot vērā, ka SEG emisiju samazināšana ir arī viens no nākotnes ES Kopējās lauksaimniecības politikas galvenajiem jautājumiem, nonākam pretrunās, ka fermas, kas to jau dara, tiek sodītas. Šis jautājums šobrīd ir ļoti saasināts. Parādījušās arī problēmas saskaņot datus par saražoto un tīklā nodoto enerģiju ar VAS "Sadales tīkli" īsā laikā - ja iepriekš tam vajadzēja nedēļu, tad tagad tiek teikts, ka tiks izdarīts mēneša laikā. Vārdu sakot, ar birokrātiskiem rīkiem ir atrasts veids, kā izslēgt lauksaimniekus no spēles.

Daudzu nozaru uzņēmumi Latvijā sūdzas par kvalificēta darbaspēka trūkumu. Vai arī cūku audzētāji saskaras ar šo problēmu?

Neesam izņēmums, arī mūsu nozarē trūkst speciālistu ar zootehnisko, veterināro izglītību, tāpat arī agronomu. Sadarbojamies ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti un meklējam potenciālos darbiniekus vēl augstskolas solā.

Ir domāts par speciālistu ievešanu no ārvalstīm?

Tas mums īsti nederēs. Ir atsevišķi gadījumi, kad tiek piesaistīti ārzemju speciālisti, bet šobrīd vēl izmantojam Latvijas lauksaimniecības skolu piedāvājumu, kā arī darbiniekus apmācām uz vietas uzņēmumos. Arī asociācija ir iesaistījusies. Nozarē iesaistīto apmācībā īstenojam Lauku attīstības programmas projektu par zināšanu pārnesi. Un šī projekta laikā grupa cūku audzētāju dosies uz Dānijas lauksaimniecības skolu papildināt savas zināšanas cūkkopībā. Investējam, lai darbs fermās ir maksimāli efektīvs, lai roku darbs būtu nepieciešams pēc iespējas mazāk. Tādējādi nozare mazāk atkarīga no cilvēku resursu nepieciešamības. Piemēram, mēsli tiek tīrīti nevis ar rokām, bet ir izveidotas zemgrīdas mēslu krātuves.

 

Avots: www.nozare.lv